Neizprotamā vēsture

Vēsture tā pat kā filosofija bija ir un būs mans dzīves veids un mans aicinājums,tāpēc katra jauna hipotēze izsauc manī interesi. Sekojot dažādu vēstures teoriju attīstībai esmu konstatējis, ka mani laika biedri vairumā gadījumu ir palaiduši garām apvērsumu priekštatos par rakstīto vēsturi un vēstures attīstību vispār. Tāpēc gribētu visus informēt par šiem jaunumiem un varbūt kadam tas sāk sķiet interesanti?

Pirmkārt, kas tad ir vēstures zinātne? Vai tā ir zinātne, vai rūpīgi veidots sabiedrības konsolidēšanas un vadības instruments, kas izstrādāts vadošās elites uzdevumā un pilda tās nospraustos mērķus.
Atbildot uz šo jautājumu varu teikt, ka pētot vēstures fenomenus un sniedzot savu viedokli par tiem, ievēroju interesantu sakritību - vēsturnieki akadēmiskā nozīmē  ir konservatīvi, necieš nekādas jaunas teorijas, vēstures zinātnes pamatnostādnes mainās tikai tad, kad mainās valdošās elites ģeopolitiski sociālā orientācija. Sevišķi akadēmisko vidi tracina teorijas, kas iesaka pārskatīt galveno akadēmiķu balstu- hronoloģijas skalu.
Mums visiem jau no piektās klases iemāca ciklisko sabiedrības attīstības modeli, kultūras - "senie grieķi", "senie romieši", "senie ķīnieši", aug, attīstās, tad iet bojā, iestājas tumšie "viduslaiki"un atkal viss sākas no gala.
Bet ko mēs redzam praksē? Divdesmitais gadsimts mums lieliski parādīja to, ka vēsture nav ciklisks, bet drīzāk spirālveida process, kur katrs spirāles posms ir lielāks un pārklāj kā arī pārklājot balstas uz iepriekšējo. Milzīgās kataklizmas un kari nenoved pie sabiedrības regresa, bet paātrina tehnoloģiju progresu. Karos pirmkārt uzvar tehnoloģijas nevis cilvēku masas, šeit labs piemērs ir Japānas- Ķīnas karš. Mazā Japāna bija praktiski sašķēlusi un paralizējusi pēc teritorijas un cilvēku resursiem milzīgo Ķīnu.
Bet ko mums stāsta tradicionālā vēsture? Pretējo. Kari neveicina tehnoloģiju, arī militāro attīstību, bet atmet tās par vairākiem gadsimtiem atpakaļ. Nu paskatieties paši, kā tradicionāli tiek attēlots Romas leģionārs un kā barbars.
Tieši šis apstāklis mani pamudināja pievērsties jauno teoriju izpētei. Un lūk, paralēli tradicionālai hronoloģijai eksistēja arī tā saucamais hronoloģijas reformisms, kurš rietumu pasaulē aizsākās ar I.Ņūtonu, bet Krievijas impērijā tradicionālo hronoloģijiu sāka revidēt N.Morozovs. Viņa darbu mūsdienu Krievijā turpina A.Fomenko un G.Nosovskis, kā arī slavenais šahists G.Kasparovs ir šīs teorijas aizstāvis.
Gribu piebilst, es neesmu A.Fomenko adepts un neuzskatu, ka viņa vēstures koncepcija ir ideāla un pareiza, taču uzkatu, ka viņam ir pareizas nostādnes vairākos jautājumos.
1)Vēsturniekiem būtu nevis jāpielabo vecā 17. gadsimtā J.Skaligera uz numeroloģijas principiem veidotā, bet būtiski jāpārskata un ar dabas jeb tā saucamo precīzo zinātņu palīdzību jāveido jauna hronoloģijas skala. Tas dotu to, ka no pagātnes dzīlēm tuvāk mūsdienām paceltos tādas arhaiskās kultūras kā Ēģiptes, Mezopotāmijas u.c. un nevajadzētu saukt talkā "zaļos cilvēciņus",lai izskaidrotu piramīdu rašanos. Kā zināms, viduslaikos pazina betonu un tas izkaidro to, ka jau 1980. gados ASV pētnieki analizējot sašķeltos piramīdu blokus to iekšējā struktūrā atrada organiskas izcelsmes vielas. Un arī tas, ka ēģipteši it kā pazina dzintaru, bet dažiem antīkiem autoriem tas bija jaunums, kaut šie autori it kā bija daudz jaunāki nekā ēģiptes civilizācijas un vēl ēģipes mūmija, kuras galvā bija 12.-13.g.s. bruņu cepure...
(Atklāti sakot, parasts lasītājs jau šos kurijoziņus nezin. Tikai rokoties pa bruņojuma attīstību šādus tādus interesantus faktus esmu konstatējis, ko pat A. Fomenko nemin, bet kuri apstiprina daļu no viņa tēzēm.)
2)Ziemeļaustrumos starp Donu un Volgu dzīvojošās tautas bija tie kultūras nesēji, kuri ar savu ekspansiju paātrināja cilvēces progresu un šī ekspansija bija vērsta gan rietumu gan austrumu virzienos. Mongoļu iekarojumu tātad nekad nav bijis, ko pierāda arī ģenētiskās analīzes. Slavenais Čingishana gēns ceļo no rietumāzijas uz austrumāziju un nav sastopams pie slāviem. Kuriozi ir tas, ka Čingishana gēna nesējiem viena no pazīmēm ir rudi mati. Tātad minētais varonis varētu būt tīri eiroāriska izskata, visticamāk kāds irānis vai saks, kurš dzīvoja vidusāzijas teritorijā.
3)Romas impēriju nesagrāva barbari, bet impērijas kultūru un politiku ļoti izmainīja ziemeļos dzīvojošo tautu invāzija,kuras paši romeji sauca par skitiem (burtiski - klaidoņiem), šīs tautas nebūt nebija mežoņi, viņas bija rūnu rakstības, pie tam divejādas - eiropeiskās un tjurku, nesējas, kā arī viņām uzvaru pār romeju leģioniem garantēja kaujas rati un smagie jātnieki, vēlāko Rietumeiropas bruņinieku vectēvi.
Visām šīm tēzēm ir tieši arheoloģisks nevis grafoloģisks pamatojums. Romeji, kurus sakāva, kaujas laukā revanšējās uz papīra, attēlojot uzvarētājus kā tumšus barbarus.
Arī Kristietības vēsturi jaunā pieeja dara saprotamāku un dabiskāku, kristieši vairs nav nekaunīgi špikotāji, kuri izmanto seno tautu teikas savos dieva radīšanas meklējumos, bet otrādi, tā saucamie senie mīti ir vēlāks literātu produkts kam par pamatu bija reālā Kristus-Jēzus dzīve.